Kā alkohols ietekmē ķermeni?

Atbildes uz šiem jautājumiem varat atrast tālāk esošajā tekstā, ko sagatavoja OÜ Tartu A-klinika un kuru laipni ļāva publicēt šeit:

Alkohola saturs asinīs.

Alkohols visvairāk ietekmē smadzenes un tā iedarbība ir narkotiska. Psihisko traucējumu apjoms, ko izraisa akūtā alkohola iedarbība, galvenokārt ir atkarīgs no alkohola koncentrācijas (satura) asinīs un audos. Svarīga loma ir arī centrālās nervu sistēmas tolerancei pret alkoholu, kas cirkulē asinīs. Lietojot alkoholu, tā saturs asinīs ir atkarīgs no vairākiem faktoriem. Noteicošais ir izdzertā alkohola daudzums – jo lielāka izdzertā alkohola deva, jo augstāk paaugstinās tā koncentrācija asinīs. Svarīgs ir arī dzeršanas ātrums: viena un tā pati deva, dzerot īsu laiku, izraisa augstāku koncentrāciju asinīs, nekā pamazām ilgākā laika periodā, jo pēdējā gadījumā tiek nojaukta un izvadīta alkohola robeža – tā satura pieaugums. Alkohols uzsūcas ātrāk un pilnīgāk tukšā dūšā nekā pilnā vēderā, piemēram, tauki un olbaltumvielas var samazināt alkohola uzsūkšanos līdz pat trešdaļai. Sava nozīme ir arī lietotā alkoholiskā dzēriena raksturam – stiprie dzērieni (degvīns, konjaks, džins, viskijs) ātrākas uzsūkšanās dēļ izraisa nedaudz augstāku koncentrāciju nekā vieglie dzērieni (alus, vīns). Svarīga ir arī cilvēka ķermeņa masa – tāda pati alkohola deva cilvēkam ar mazāku ķermeņa masu dod lielāku koncentrāciju asinīs un audos nekā cilvēkam ar lielāku ķermeņa masu.

Alkohola tolerance vai tolerance pret alkoholu

Daudz kas ir atkarīgs no cilvēka jutības pret alkoholu. Vairāki faktori samazina centrālās nervu sistēmas jutīgumu un sarežģī intoksikācijas klīnisko ainu. Bērnu, pusaudžu un sieviešu centrālā nervu sistēma ir jutīgāka pret alkoholu. Toleranci samazina arī traumatisks vai asinsvadu bojājums smadzenēs, aknu slimības, lielākā daļa garīgo slimību un progresīvs alkoholisms. Pagaidu alkohola tolerances samazināšanos izraisa nogurums, bezmiegs, akūtas infekcijas slimības, emocionāls uztraukums un augsta gaisa temperatūra.

Viegla intoksikācija

Uzlabojas pašsajūta, mazinās paškritika. Tas noved pie augstprātības, vieglprātības un neapdomības uzvedībā un runā. Jautrs noskaņojums un paviršība. Paaugstināta runīgums. Kustības kļuvušas dzīvākas, bet to precizitāte ir samazinājusies. Koordinācijas traucējumi un viegli līdzsvara traucējumi. Seja ir nedaudz apsārtusi, acu konjunktīva apsārtusi.

Vidēja intoksikācija
Garastāvokļa paaugstināšanās sasniedz eiforiju, emocionālās labilitātes dēļ tas var viegli pārvērsties skumjās, saasināšanās vai dusmu lēkmē. Ir pēkšņas draudzības izpausmes un dusmu uzliesmojumi. Apdomas un kritika ir samazinājušās tiktāl, ka tiek veiktas darbības, kuras prātīgā stāvoklī neļauj veikt takts, pieklājības noteikumi un ētikas normas. Artikulācija kļūst neskaidra, tāpēc dzērāja runa ir neskaidra, dažreiz grūti saprotama. Kustības ir neveiklas un neprecīzas. Tiek izjaukts līdzsvars: cilvēks ļodzās stāvot, stostās un paklūp ejot.

Smaga intoksikācija
Priekšplānā ir progresīva apziņas izplūšana. Spēja uztvert iespaidus no apkārtējās vides un uz tiem reaģēt pamazām samazinās, līdz beidzot nonāk komas stāvoklī. Kontakts ar stipri iereibušu cilvēku ir ļoti grūts, vēlāk tas pilnībā apstājas. Domas un runa ir haotiski pārtrauktas, runa ir neskaidra artikulācijas traucējumu dēļ. Cilvēks gandrīz nevar nostāvēt kājās, bieži krīt, pieceļas un atkal krīt. Smagi iereibis cilvēks var aizmigt pie svinību galda, autobusā, uz soliņa parkā, uz ielas vai pat sniega slīdēs. Narkozes stāvoklis var pārvērsties par letālu saindēšanos.

Alkohola intoksikācijas klīnisko pazīmju dinamika parasti ir paralēla alkohola saturam organismā. Tomēr vairāku faktoru dēļ var rasties ievērojamas novirzes. Vairākas vielas pastiprina alkohola iedarbību un izraisa intoksikācijas saasināšanos. Tāda iedarbība ir miegazāles, sedatīvi līdzekļi un vairāki citi neirotropiski preparāti. Vairāku slimību rezultātā (galvaskausa traumas, ļaundabīgi audzēji, intelektuālie traucējumi) ir palielinājusies jutība pret alkoholu, tāpēc intoksikācijas simptomi ir daudz izteiktāki.

Hroniskas alkohola lietošanas ietekme uz psihi
Hroniskas/nepārtrauktas alkohola lietošanas sekas ir atkarīgas no alkohola lietošanas biežuma un katru reizi izdzertā alkohola daudzuma. Ir cilvēki, kuri alkoholu lieto reti un pieticīgos daudzumos. Šiem indivīdiem katras alkohola lietošanas sekas ātri un pilnībā mazinās, un organismā kopumā vai centrālās nervu sistēmas darbībā nenotiek paliekošas izmaiņas.

Alkohola pārmērīga lietošana
Dažos gadījumos pat mērenā devā alkohols apdraud cilvēka veselību vai darbību, tā ir pārmērīga alkohola lietošana. Tādējādi alkohols ir daudz bīstamāks veselībai bērnībā, pusaudža gados un pusaudža gados nekā pusmūžā. Alkohols ir bīstamāks fiziski vai garīgi slimam, nevis veselam cilvēkam. Grūtniecības laikā alkohols ir ne tikai bīstamāks nekā parasti mātei, bet arī apdraud augļa attīstību. Visos šajos gadījumos alkohols ir pilnībā aizliegts. Nejauša alkohola lietošana pirms darba un darba laikā ir jānovērtē attiecībā uz ļaunprātīgu izmantošanu. Tas jo īpaši attiecas uz darbu pie transporta līdzekļiem un strādājot augstumā un kustīgu mehānismu tuvumā.

Pārmērīga alkohola lietošana
Ja persona atkārtoti lieto alkoholiskos dzērienus tādā daudzumā, ka tas izraisa manāmu reibuma stāvokli vidēji smaga vai smaga reibuma veidā, ir pamats runāt par pārmērīgu alkohola lietošanu. Pārmērīga alkohola lietošana tiek uzskatīta par slimību, kad alkohols noteiktā laika posmā tiek lietots tādā daudzumā, ka tas kaitē cilvēka veselībai vai sociālajai funkcionēšanai (t.i., viņa darba uzdevumu, ģimenes un sociālo saistību izpildei).

Hronisks alkoholisms vai alkohola atkarība, vai dzeršanas slimība
Ja ir izveidojusies garīgā un somatiskā (fiziskā) atkarība no alkohola, t.i. vajadzība un vēlme pēc alkohola ir hronisks alkoholisms. Hronisks alkoholisms ir slimība, kurai nepieciešama sistemātiska ārstēšana un sarežģītas rehabilitācijas procedūras. Kontroles zudums pār izdzertā alkohola daudzumu un paaugstināta tolerance pret alkoholu, atmiņas traucējumi, atturība piem. paģiru sindroms dienās pēc alkohola lietošanas. Alkohola atkarība attīstās pakāpeniski, raksturīgā attīstības gaitā no neregulāras mērenas alkohola lietošanas līdz pastāvīgai pārmērīgai lietošanai. Katram cilvēkam alkoholisms attīstās ar individuālu tēlu un tempu. Dažiem alkohola lietotājiem slimība ilgstoši saglabājas vieglā formā, nesasniedzot smagāko hroniskā alkoholisma stadiju. Iespējama arī spontāna alkoholisma pārtraukšana, t.i. atteikšanās no pārmērīgas alkohola lietošanas.

Hroniskā alkoholisma pirmais posms
Rodas kāre pēc alkohola. Kad cilvēks ir lietojis noteiktu daudzumu alkohola, tieksme turpināt dzert rodas līdz alkohola beigām vai līdz smagai intoksikācijai. Tas ir kontroles zaudēšana pār izdzertā alkohola daudzumu. Vēlāk zūd arī kontrole pār situāciju: cilvēks nevar atturēties no turpmākas pārmērīgas alkohola lietošanas pat nepiemērotā situācijā un neskatoties uz vienaudžu neapmierinātību un sabiedrības vispārējo nosodošo attieksmi. Prātīgs cilvēks šajā posmā vēl nejūt spontānu vēlmi pēc alkohola. Vēl viena šī posma īpašība ir paaugstināta tolerance pret alkoholu. Cilvēks sāk paciest lielākas alkohola devas nekā iepriekš, tās neizraisa reibumu ar bijušo smaguma pakāpi. Tolerance var kļūt ļoti augsta, ir aprakstīti alkoholiķi, kuri dienas laikā izdzer vairākus litrus degvīna, neizraisot smagu intoksikāciju. Pirmajā posmā tiek dzēsts ķermeņa aizsargreflekss – vemšanas reflekss, ko izraisa liela alkohola deva. Pirmajā alkoholisma stadijā sāk veidoties arī individuālās atmiņas nepilnības. Veidojas izmaiņas cilvēka garīgajās spējās un funkcijās. Cilvēks kļūst gausāks, mazinās iniciatīva un enerģija. Darba spējas samazinās. Bieži vien to pavada garīga diskomforta sajūta: iekšēja spriedze un nemiers, neapmierinātība ar sevi un apkārtni, slikts garastāvoklis. Pirmajā alkoholisma stadijā attīstās iekšējo orgānu darbības traucējumi. Parādās aknu darbības traucējumi, sirds un asinsrites traucējumi, kuņģa kairinājuma simptomi, roku trīce. Traucējumi šajā stadijā vēl ir funkcionāli, tie diezgan ātri izzūd, atsakoties no alkohola. Alkoholisms pāriet uz otro stadiju laika posmā, kas katram cilvēkam ir atšķirīgs, vidēji 2-4 gadus pēc pirmās stadijas simptomu parādīšanās.

Hroniskā alkoholisma otrā stadija

Raksturīga iezīme ir izteikts atturības vai paģiru stāvoklis. No rīta pēc liela alkohola daudzuma izdzeršanas cilvēks jūtas ārkārtīgi slikti: ir tā sauktā kaķa trauksme, spēcīga iekšējā spriedze un trauksmes sajūta. Rodas sirdsklauves, elpas trūkums, svīšana, spēcīga roku un citu muskuļu trīce, intensīvas galvassāpes. Ārkārtīga savārguma dēļ cilvēks nav spējīgs strādāt vai veikt citas mērķtiecīgas darbības. Iedarbojoties ar jaunu alkohola devu, paģiru simptomi ātri pāriet un tiek atjaunotas spējas strādāt un justies labi. Tas ir iemesls regulārai galvas korekcijai, kas raksturīga šim posmam. Tomēr bieži vien jauna dzeršanas lēkme sākas ar galvas labošanu, kas ilgst vairākas dienas vai vairākas nedēļas ilgu dzeršanas periodu. Otrajā posmā tieksme pēc alkohola parādās jau bez iepriekšējas alkohola lietošanas, prātīgā stāvoklī. Tieksme izpaužas spurtos: kādu laiku cilvēks var dzīvot un strādāt prātīgi, bet pēc tam parasti kādu nepatīkamību vai stresa dēļ rodas nepārvarama tieksme pēc alkohola, kas sāk kārtējo iedzeršanu. Alkohola tolerance sākotnēji palielinās vēl vairāk, pēc tam saglabājas individuāli augstā līmenī, dažreiz gadiem ilgi. Ar laiku piedzeršanās kļūst regulāra. Pastāvīgas garīgās izmaiņas turpina attīstīties. Cilvēks kļūst arvien vienaldzīgāks pret savu sociālo stāvokli un virzību dzīvē. Sākas darba zaudēšana, intereses sašaurinās. Alkoholiķis kļūst emocionāli nestabils, viegli aizkaitināms, dažreiz agresīvs. Organiski bojājumi rodas vairākos orgānos: hronisks gastrīts, hronisks aknu iekaisums, bieži sirds muskuļa un centrālās nervu sistēmas bojājumi. Otrā posma ilgumam ir lielas individuālas atšķirības. Dažiem alkoholiķiem alkoholisma trešā stadija attīstās pēc viena vai diviem gadiem, bet citiem ilgst vairākas desmitgades.

Alkoholisma trešā stadija (beigu stadija)

Šim posmam ir raksturīga centrālās nervu sistēmas alkohola tolerances samazināšanās, alkoholiķis kļūst arvien jutīgāks pret alkoholu, viņš to panes arvien mazāk. Sākotnēji viņš ir spiests ierobežot izdzertā alkohola daudzumu, vēlāk no stiprajiem dzērieniem vispār atteikties un pāriet uz vieglākiem dzērieniem. Raksturīga ir arī dzēruma rakstura maiņa: lietojot alkoholu, vairs nerodas eiforija un dzīvespriecīga sabiedriskums, bet sāk dominēt kašķīgums, gatavība konfliktiem, aizkaitināmība un agresivitāte. Pastāv pastāvīga vēlme pēc alkohola un regulāras galvassāpes. Šādas personas intereses aprobežojas tikai ar alkoholu, aktivitāte parādās tikai iegūstot alkoholu. Morālie ierobežojumi ir iznīcinājuši jebkuru spēju kontrolēt cilvēka uzvedību. Ir izveidojusies personības degradācija (regresija). Iekšējo orgānu bojājumi pasliktinās, un galu galā nāve iestājas visvairāk skartās orgānu sistēmas darbības pārtraukšanas rezultātā.